Kas tev ir bagāžā?

Lai kur mēs pasaulē brauktu un lai kādā valodā mēs runātu, līdzi nesam dzimtās valodas bagāžu. Un kādu bagāžu cilvēks, kam latviešu valoda ir dzimtā, ņem līdzi, runājot, rakstot un lasot citā valodā vai klausoties to? Kā atklājas tas, ka cilvēks ir atceļojis no citas valodas?

Tūkstošiem latviešu ir aizbraukuši uz citām valstīm un apgūst citas valodas. Diez vai viņi aktīvāk un labāk mācās vietējo valodu nekā citi. Vienmēr būs tādi, kas iztiek ar angļu valodu, kam nav laika, kam kursi par tālu vai kam pietiek ar to, ka sieva prot vietējo valodu. Tomēr netrūkst arī to, kas valodu mācās, runā un raksta tajā. Tāpat arī nav maz tādu, kas mācās svešvalodas, lai tās izmantotu darbā tepat Latvijā. Šis raksts ir par bagāžu, ko pārnesam jaunajā valodā.

↑ Uz sākumu

1. Pārneses jēdziens

Valodas apguvēja mācīšanās process un šī procesa rezultāti ir saistīti ar daudziem faktoriem^[1]. Daži no tiem ir: mācīšanās un mācīšanas metodes, mācību materiāli, mācīšanās stratēģija, valodas apguvēja izglītības līmenis, viņa prasme sistēmiski domāt, iepriekšējā pieredze valodu apguvē, saskare ar mērķvalodu, to klausoties un lasot, motivācija, vecums, pat muzikālā dzirde un virkne citu faktoru, kas savstarpēji darbojas. Taču viens no svarīgākajiem ietekmētājiem faktoriem paliek dzimtā valoda.

Dodoties ārzemju braucienā, ņemam līdzi vajadzīgās mantas. Taču reizēm esam paņēmuši to, kas nav nepieciešams. Domājam, ka būs auksti, bet ar vilnas džemperi tomēr ir pārāk karsti, un tas ir lieks. Izrādās, ka nav saulesbriļļu vai platmales, ar ko aizsargāties pret tveicīgo sauli. Varbūt vietā, kurp dodamies, būs jāstaigā kalnos, un līdzpaņemtās augstpapēžu kurpes nav piemērotas. Varbūt vietā, kurp dodamies, nav pieņemts staigāt šortos, bet jāvalkā kaklasaite.

Tāpat, ieceļojot jaunā valodā, līdzi var būt daudz kas lieks no dzimtās valodas, piemēram, lietvārdu vai darbības vārdu locīšanas sistēma. Varbūt jaunajā valodā ir kāda parādība, kuras nav dzimtajā valodā, bet ir kas pavisam cits, piemēram, citas valodas skaņas. Varbūt ir principāli līdzīgas lietas, kas tomēr vairāk vai mazāk atšķiras, piemēram, kā izmanto darbības vārdu saliktās pagātnes formas. Apgūt jaunu valodu nereti nozīmē apgūt arī citas sadzīviskas un izturēšanās normas. Ejot pa Rīgas ielām, pēc ģērbšanas stila un uzvedības bieži vien var atpazīt ārzemniekus.

Termins, ar ko latviski apzīmē šādu parādību, ir pārnese, bet es šo terminu lietoju mazliet citādi nekā līdz šim latviešu valodā.^[2] Ar pārnesi es saprotu vienas valodas valodisku, konceptuālu vai ekstralingvistisku parādību ietekmi uz citas valodas lietojumu (runāšanu, rakstīšanu, klausīšanos, lasīšanu). No šīs definīcijas izriet, ka mērķvalodu var ietekmēt ne vien valodas apguvēja dzimtā valoda, bet arī citas valodas, ko viņš ir mācījies. Piemēram, mācoties norvēģu valodu, latvieši, kas prot vācu valodu, apzināti vai neapzināti mēdz izmantot vācu valodas prasmes. Virziens var būt arī pretējs, proti, no svešvalodas uz dzimto valodu. Runājot ar latvieti, kas ilgus gadus dzīvojis citā valodiskā vidē, nereti var just šīs valodas ietekmi viņa latviešu valodā vairākos līmeņos, bet Natālija Bobrikova uzskatāmi izklāsta vērojumus par to, kāda ir latviešu valodas ietekme uz krievu valodu, kuru lieto kā dzimto valodu Latvijā (Bobrikova 2005). Pārneses objekti var būt ne vien stingri valodiskas parādības, bet arī konceptuālas kategorijas, kas ir saistītas ar apkārtējās pasaules kategorizēšanu, un arī ekstralingvistiskie elementi kā, piemēram, ķermeņa valoda. Pārnese notiek arī klausoties un lasot, piemēram, citas valodas skaņas dzirdam caur savas dzimtās valodas „filtru”.

Kādā rītā braucot tramvajā, dzirdēju pa skaļruni, ka nākamā pietura ir „Dallinas iela”. Protams, pēc sekundes es biju saklausījis pareizo „Tallinas”, bet uz mirkli mans norvēģu valodas filtrs ar mani bija izspēlējis joku. Šādā pozīcijā norvēģu valodā var būt tikai vai nu d vai t ar piedvesmas skaņu (līdzīgi kā dažs Amerikas latvietis izrunātu Toronto), un t bez piedvesmas skaņas šādā pozīcijā norvēģu ausij vairāk izklausās pēc d, tāpēc ka norvēģu valodā piedvesmas skaņa jeb aspirācija^[3] ieņem svarīgāku lomu fonēmu šķīrumam nekā balsīgums.

Veids, kā skatās uz pārnesi, gadu gaitā ir mainījies. Dāņu valodnieks Oto Jespersens (Otto Jespersen, 1860-1943) uzskatīja, ka pārnese rodas valodas apguvēju slinkuma dēļ (Jarvis, Pavlenko 2008, 1-2). No 20. gs. vidus skatījums uz šo parādību ir plašāks un krietni niansētāks. Sākumā vairāk uzmanības tika pievērsts tieši valodas kļūdām, kuras radušas pārneses dēļ. Neiedziļinoties varētu domāt, ka pārneses pētījumi attiecas tikai uz kļūdām un to skaidrošanu. Taču pārnese parādās arī citos veidos – kādu valodas parādību, piemēram, vārdu vai konstrukciju, dzimtās valodas ietekmē apguvējs lieto statistiski vairāk vai mazāk nekā to parasti dara mērķvalodā. Ņemot katru teikumu atsevišķi, to nemaz nevar pamanīt, jo kļūdu nav, bet, skatoties tekstu kopumā vai, ideālā gadījumā, tekstu korpusu, šādas tendences var kļūt redzamas. Ir skaidrs arī, ka dzimtajai valodai (vai valodām, ko valodas apguvējs agrāk iemācījies) var būt pozitīva nozīme mērķvalodas apguvē. To var konstatēt, vienas dzimtās valodas lietotājus sastatot ar citu dzimto valodu lietotāju grupām.

Cilvēks, kam dzimtā valoda ir leišu valoda, lielākoties raitāk apgūst latviešu valodu nekā, piemēram, vjetnamietis. Šādas pozitīvas pārneses priekšnosacījums ir tāds, ka valodas apguvējs arī pats apzināti vai neapzināti domā, ka kāds elements ir pārnesams no dzimtās vai citas valodas uz mērķvalodu.

↑ Uz sākumu

2. Valodiskā pārnese un konceptuālā pārnese

Valodas pārnesi var iedalīt trīs galvenos tipos: valodiskajā pārnesē, ekstralingvistiskajā pārnesē un konceptuālajā pārnesē.

Valodiskā pārnese ir citas valodas ietekme, kas ir saistīta ar formālām lietām valodā, bet kas neattiecas uz domāšanas atšķirībām. Piemēri tam ir fonētiskā pārnese, kā arī pareizrakstības un interpunkcijas pārnese. Latviešu valodas ietekme norvēģu valodā ir dzirdama, piemēram, garā ē izrunā. Īso e norvēģiski izrunā līdzīgi ka latviešu e, bet norvēģu valodas garais ē atšķiras no latviešu valodas ē trejādi: mēle tiek virzīta vairāk uz priekšu, mutes pacēlums ir šaurāks, un mutes kaktiņi ir vairāk virzīti uz sāniem. Būtu lieki teikt, ka rezultāts izklausās pavisam citādi. Rakstot norvēģu valodā, latvieši bieži vien lieto latviešu interpunkcijas likumus, it īpaši, dāsni izdaiļojot tekstu ar komatiem nevietā. Cita šāda valodiskā pārnese parādās vārdu secībā, kas skandināvu valodās ir stingrāka nekā latviešu valodā.

Pirms vairākiem gadiem man piepildījās bērnības sapnis. Es biju nonācis Tarangambadi pilsētiņā Tamilnādas štatā Indijā. Bērnībā biju interesējies par Dānijas un Norvēģijas kolonijām un nu sēdēju vecā dāņu cietokšņa muzeja administrācijas kantorī, runādams ar direktoru angliski. Muzejā bija interesanti materiāli par cietokšņa vēsturi, un es biju palūdzis direktoram tos nokopēt un nosūtīt man uz Latvija. Viņš ļoti laipni atbildēja: „Jā, protams, to es varu izdarīt”. Tajā pašā laikā viņš noliedzoši šūpoja galvu, un es apjuku. Tā kā jā, tā kā nē. Es pārjautāju vēl, līdz pārliecinājos, ka viņš tiešām bija gatavs materiālus atsūtīt. Pēc pāris nedēļām tos es arī saņēmu. Lai arī muzeja direktors ļoti labi prata angļu valodu, bija notikusi ekstralingvistiska pārnese, jo, kad tamili izrāda piekrišanu, viņi, pretēji mums, šūpo galvu tā, kā mēs izsakām noliegumu.

Tālāk šajā rakstā pievērsīšos konceptuālajai pārnesei, proti, tādai pārnesei, kas ir saistīta ar valodas kategorijām, kuras ietekmē veidu, kā domājam, kategorizējot apkārtējo pasauli.

↑ Uz sākumu

3. Vecas idejas izpēta ar jaunām metodēm

Ideja par to, ka pasaules uztvere un domāšana ir saistīta ar valodu, nebūt nav jauna. Šo ideju, ko mēdz dēvēt par valodas relatīvismu, atrodam jau, piemēram, Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744–1803) un Vilhelma fon Humbolta (Wilhelm von Humboldt, 1767–1835) darbos. 20. gadsimta pirmajā pusē, kad attīstījās antropoloģijas zinātne, valodas relatīvisms tika aktualizēts Franca Boasa (Franz Boas, 1858–1942), Edvarda Sepīra (Edward Sapir, 1884–1939) un Bendžamina Lī Vorfa (Benjamin Lee Whorf, 1897–1941) darbos. 20. gadsimta otrajā pusē Rietumu pasaulē valodniecībā ļoti ietekmīga bija transformējošā jeb ģeneratīvā valodniecība, kurā, stipri vienkāršojot, valdīja doma, ka visas valodas to dziļākajā struktūrā ir vienādas un ka pastāv universālā gramatika. Šī virziena pētnieki uzskatīja, ka dzimtās valodas prasmei nav īpašas nozīmes turpmāko valodu apguvē (Šalme 2011, 18). Taču pasniedzēji, kuri strādā ar valodas apguvējiem, kam ir dažādas dzimtas valodas, redz to citādi. Pētot pasaules valodas, arī atklājas, cik ārkārtīgi atšķirīgas tās ir, un hipotēzei, ka ap 6000 tagadējo pasaules valodu balstītos uz vienu un to pašu struktūru, trūkst pietiekama pamata (Evans, Levinson 2009). Mūsdienās ir vairākas valodniecības nozares, kur valodas un domāšanas kopsakarības ir aktuālas, piemēram, valodu tipoloģija, psiholingvistika, sastatāmā valodniecība, tulkojumzinātne un leksikogrāfija. Šajā rakstā apskatīsim valodas un domāšanas kopsakarības svešvalodas un otrās valodas apguves kontekstā.

Mūsdienu pārneses pētījumi ne tik ļoti skatās uz kļūdām, bet biežāk tiecas izzināt, kā darbojas mūsu smadzenes, kādas ir saistības starp domāšanu, uztveri, uzmanību un valodu, kādos gadījumos pārnese rodas un kādos – ne, cenšoties saprast, kāpēc. Pārneses pētījumos lieto arī dažādas psiholingvistiskas metodes.

Pateicoties mūsdienu tehnoloģijai, tiek plaši izmantoti valodas apguvēju tekstu korpusi, jo tajos var parādīties arī tādas lietas, ko neredz indivīda līmenī. Daudz šādu korpusu ir angļu un franču valodai, bet ir arī valodas apguvēju korpusi citām valodām, piemēram, ir norvēģu^[4], igauņu, somu, čehu valodas korpusi.^[5] Teksta korpusi atklāj konkrētām apguvēju grupām tipisko, ko nevar pamanīt atsevišķā tekstā, ņemot vērā lielās individuālās variācijas valodas apguvēju starpā (Granger 1996). Šādu korpusu praktiskā vērtība ir liela, jo tajos atklājas tas, ko vajadzētu mainīt mācību materiālos un mācīšanas praksē, ņemot vērā atsevišķās valodas apguvēju grupas pēc dzimtās valodas un valodām, ko apguvējs agrāk mācījies. Pagaidām nav izveidots plašs latviešu valodas kā otrās valodas korpuss.

Vai arī cilvēka acis var atklāt viņa dzimto valodu? Interesanta metode, ko Heidelbergas universitātes profesore Kristiāne fon Štuterheima (Christiane von Stutterheim) kopā ar citiem pētniekiem ir izmantojusi, ir acu kustību mērījumi. Skatoties īsas filmiņas, eksperimenta dalībnieki tiek novietoti pie aparāta, kas reģistrē acu fiksācijas uz ekrāna. Interesanti, ka atkarībā no dzimtās valodas un tās gramatikas cilvēki skatās dažādās vietās. Piemēram, tie, kam dzimtā valoda ir angļu, kur darbības vārda veids ir gramatikalizēts, skatījušies vairāk uz kustību, bet tie, kam dzimtā ir vācu valoda, vairāk uz darbības mērķi. Video klipā, kur mašīna brauc pa ceļu, angļi skatās uz mašīnu, turpretī vācieši vairāk skatījušies uz mērķi, kurp mašīna dodas, piemēram, uz ciematu, kas redzams ceļa galā (Flecken et al, 2014).

↑ Uz sākumu

4. Latvieša bagāža, ieceļojot norvēģu valodā

Tālāk pievērsīšos latviešu valodas gramatikas ietekmei uz norvēģu valodas kā svešvalodas vai otrās valodas apguvi, bet sāksim no otra gala. Kāda ir norvēģu valodas ietekme uz latviešu valodas kā svešvalodas apguvi? Kad dzirdat norvēģus runājam latviešu valodā, varat pamanīt tādas frāzes kā es vakar braucu uz šejieni, esmu mizojis visus kartupeļus, pērc man vienu šokolādi, lūdzu. Lai arī latviešu valodā darbības vārda veids nav tik sistēmiski gramatikalizēts kā, piemēram, krievu valodā, šī kategorija tomēr ir svarīga valodas daļa. Norvēģu valodā turpretī runātājam nav jādomā, vai darbība ir pabeigta vai nav. Tas nenozīmē, ka pabeigtību nevar izteikt, bet darbības vārdā nav jānorāda, vai darbība ir pabeigta vai nav, ja tas izriet no konteksta. Kļūdīšanās darbības vārdu lietojumā nenozīmē, ka runātājs nezina latviešu valodas likumus un nevarētu pareizi pateikt, ja viņam būtu laiks padomāt, piemēram, pildot gramatikas uzdevumu, bet kļūdas vienkārši liecina, ka runājot domāšana šādās kategorijās netiek „ieslēgta”, jo to nepieprasa dzimtā valoda.

Šim rakstam esmu izmantojis piemērus no lielāka pētījuma, ko veicu Bergenas universitātē doktorantūras studijās, kā arī, stažējoties Heidelbergas universitātē Vācijā. Pētījumā apskatīts, kā triju dažādu dzimto valodu lietotāji (krievu, latviešu un vācu) raksta par nākotni gan savā dzimtajā valodā, gan norvēģu valodā, un salīdzināts ar to, kā nākotnes nozīmi izsaka norvēģi. Šajā rakstā šo materiālu izmantoju gan tikai ilustratīvi, jo skatos plašāk un vēlos parādīt arī citas jomas, kur varētu runāt par latviešu valodas konceptuālo pārnesi uz norvēģu valodu. Apskatīšu piecas kategorijas kā izpaužas pasaules kategorizēšana, kas ir saistīta ar valodu, proti, 1) nākotnes izteikšanu, 2) gramatiskās dzimtes kategoriju, 3) noteiktības kategoriju, 4) objektu kategorizēšanu, 5) telpas kategoriju.

↑ Uz sākumu

4.1. Nākotnes izteikšana

Esmu pētījis, kā norvēģu valodas apguvēji ar latviešu valodu kā dzimto valodu runā par notikumiem nākotnē, un salīdzinājis ar tiem, kuriem dzimtā valoda ir krievu valoda vai vācu valoda. Lai arī pastāv individuālas atšķirības, kopumā tomēr redzams, ka tie, kam latviešu valoda ir dzimtā, lielākā mērā izjūt vajadzību ar valodas līdzekļiem izteikt to, ka notikums ir nākotnē, nekā tie, kam dzimtā valoda ir krievu vai vācu valoda. Kāpēc ir šīs atšķirības? Iespējams, tas saistīts ar to, ka latviešu valodā, atšķirībā no iepriekšminētajām valodām, nākotne ir gramatikalizēta darbības vārdā ar īpašu piedēkli -š- (viensk. 1. personā) un -s- (visās pārējās viensk. un daudzsk. personās): uzvarēšu, redzēsim. Krievu valodā nākotni izsaka ar darbības vārda veidu vai konstrukcijās ar palīgdarbības vārdu, bet vācu un norvēģu valodā izmanto tagadnes formas vai dažādus palīgdarbības vārdus tagadnē ar modālu nozīmi, un līdz ar to nākotne ir mazāk gramatikalizēta nekā angļu valodā, kur will lieto praktiski bez modālas nozīmes. Latviešu izpratnē nākotne varētu būt kognitīvi stingrāk atdalīta no tagadnes nekā norvēģiem un vāciešiem.^[6] Piemēram, teikums, ko uzrakstījis norvēģu valodas apguvējs, kam dzimtā valoda ir latviešu valoda:

Kanskje vi skal være øyevitne til situasjonen at Forente Nasjoners – regler skal fordele vannressurser i like måte blant alle stater i verden. (NO2 LV24)

Varbūt mēs būsim aculiecinieki situācijai, ka ANO noteikumi paredzēs vienlīdzīgu ūdens sadali starp pasaules valstīm.

Valodas lietotājs ar modālo darbības vārdu skal apzīmējis to, ka darbība notiks nākotnē, lai arī šajā kontekstā norvēģu valodā izmanto tagadnes formu. Šāds nākotnes lietojums norvēģim vēstī par kaut ko obligātu, kas noteikti notiks. Cits piemērs:

Jeg tror at når jeg skal bli (jābūt: blir) gammel, skal slutte (jābūt: slutter jeg) å jobbe og barna mine skal ha (jābūt: kommer til å ha) egene barna. (ST LV14)

Es domāju, kad es būšu veca, es beigšu strādāt un maniem bērniem būs savi bērni.

Šis teikums norvēģim rada iespaidu par autores nākotnes ieceri, ka viņas bērniem obligāti viņa jānodrošina ar mazbērniem.

Latvieši, apgūstot norvēģu valodu, ievērojami vairāk ar valodas līdzekļiem iezīmē hipotētisko, nekā tie, kam dzimtā valoda ir vācu vai krievu. Tas varētu būt tāpēc, ka latvieši meklē vēlējuma izteiksmes atbilsmes, piemēram, norvēģu valodas īstenības izteiksmes pagātnes formas, un izmanto tās tur, kur norvēģu valodā parasti lieto īstenības izteiksmes tagadnes formu, piemēram:

En venn er en person som også ville dele (jābūt: deler) alt med deg.

Draugs ir cilvēks, kas ar tevi dalītos it visā.

Norvēģis to saprot kā „..kas vēlējās ar tevi dalīties”, tātad kā pagātnes notikumu. Šajā kontekstā norvēģu valodā drīzāk izmantotu īstenības izteiksmes tagadni, bet latviešu valodā arī var lietot vēlējuma izteiksmi, un autors tās semantiku arī vēlējies parādīt ar valodas līdzekļiem norvēģu valodā, izmantojot modālo palīgdarbības vārda ville, ko dažos kontekstos izmanto, lai runātu par hipotētisku, taču krietni retāk nekā latviešu valodā lieto vēlējuma izteiksmi.

↑ Uz sākumu

4.2. Gramatiskās dzimtes kategorija

Dzimtes kategorija pastāv gan latviešu (vīriešu un sieviešu dzimte), gan norvēģu valodā (vīriešu, sieviešu un nekatrā dzimte). Vārdu gramatiskā dzimte var būt saistīta ar dzimumu – vārds gailis, kuilis, vērsis ir vīriešu dzimtes vārdi un kaza, govs un vista ir sieviešu dzimtes vārdi. Tāpēc saprotams, kādēļ nereti norvēģu valodas apguvēji, neatkarīgi no dzimtās valodas, nepareizi lieto norvēģu valodas vīriešu dzimtes vārdu mamma ‘mamma’ kā sieviešu dzimtes vārdu.

Lai arī vārdi, kam nevar semantiski pamatot dzimti, ir ieguvuši gramatisko dzimti fonoloģisku vai morfosintaktisku iemeslu dēļ, tie tomēr valodas lietotāja apziņā var būt saistīti ar bioloģisko dzimumu. Ir bijuši psiholingvistiski eksperimenti, kuros cilvēki, kas pārstāv dažādas dzimtās valodas, ir izteikuši asociācijas par konkrēta vārda dzimti citā valodā, kuru viņi prot un kurā nav gramatiskās dzimtes kategorijas. Balstoties uz dzimto valodu, bieži vien rodas stereotipiskas asociācijas, kas ir saistītas ar sieviešu vai vīriešu raksturīgām pazīmēm. Kādā eksperimentā spāņu valodas runātāji angļu valodas vārdu key ‘atslēga’ aprakstīja ar vārdiem maziņa, mīļa, spīdoša, bet vācieši ar vārdiem cieta, smaga, metāla, noderīga (Jarvis, Pavlenko 2008, 134). Nav grūti uzminēt, ka atslēga spāņu valodā ir sieviešu dzimtes vārds, bet vācu valodā – vīriešu dzimtes vārds. Lasot cittautu daiļliteratūru, latviešu lasītāju reizēm mulsina veids, kā tiek rakstīts par sauli un mēnesi. Latviešu mitoloģijā un kultūrā saule tiek saistīta ar sievieti un mēness – ar vīrieti, toties, piemēram, itāliešu kultūrā tas ir otrādi, un itāliešu valodā šo lietvārdu gramatiskā dzimte ir pretēja latviešu valodas dzimtei.

Mācoties valodu, vārdus apgūstam noteiktā dzimtes formā, bet to iegaumēt nav tik vienkārši, jo valodas apguvējus var asociatīvi ietekmēt attiecīgā vārda dzimte viņu dzimtajā valodā, piemēram:

Det er mer vanskelig å leve alene enn sammen med familia (sieviešu dzimtes forma, nevis vīriešu familien). (NO2LV01)

Ir grūtāk dzīvot vienam nekā kopā ar ģimeni.

Jeg drømmer om at i sommer vil vi steke kjøt og drikke vin på terrassa (sieviešu dzimtes forma, nevis vīriešu terassen) alle sammen. (ST LV35)

Es sapņoju par to, ka vasarā mēs cepsim gaļu un dzersim vīnu uz terases.

Norvēģu valodā ģimene un terase ir vīriešu dzimtes vārdi, bet latviešu autori tos lietojuši sieviešu dzimtē, un šeit, iespējams, ir redzama latviešu valodas gramatiskās dzimtes pārnese. Nezinot dzimti norvēģu valodā, stratēģiski pareizāk būtu izvēlēties vīriešu dzimti, jo ap 70% lietvārdu norvēģu valodā ir vīriešu dzimtē, turklāt visus sieviešu dzimtes lietvārdus var lietot arī vīriešu dzimtē. Iemācīties vārda dzimti nenozīmē tikai apgūt to formāli, bet ir arī jāsaprot, ka šī vārda psiholingvistiskās asociācijas citā valodā var būt citādas, piemēram, vārds ģimene latviešiem, iespējams, asociējas ar tādām stereotipiski sievišķīgām īpašībām kā rūpes, siltums, mīļums.

↑ Uz sākumu

4.3. Noteiktības kategorija

Interesanti vērojumi ir izdarāmi par latviešiem attiecībā uz noteiktības kategoriju, un tieši valodas pārneses jomā būtu vērts pētīt tuvāk, kā šajā aspektā valodu lieto tie, kam latviešu valoda ir dzimtā. Norvēģu valodā uz noteiktību norāda ne vien ar īpašības vārda galotni, bet arī ar lietvārda galotni un artikuliem. Noteikto formu lietojums lielā mērā sakrīt ar latviešu valodai raksturīgiem nosacījumiem. Pētāmajā materiālā konstatēts, ka latviešu dzimtās valodas lietotāji norvēģu valodā lielākoties pareizi lieto noteiktības kategoriju gadījumos, kad lietvārdu izmanto kopā ar īpašības vārdu, ja vien nav kāds formāls likums, kas nosaka nenoteiktās galotnes lietojumu gaidāmās noteiktās galotnes vietā. Kļūdas parādās krietni biežāk, ja lietvārds tekstā ir viens. Tas saskan ar amerikāņu valodnieka Dana Sloubina (Dan Slobin) ideju par to, ka mums ir īpaša uz runāšanu vērsta domāšana^[7], tas ir, daļa no mūsu domāšanas notiek mūsu dzimtās valodas kategorijās, kas aktivizējas tieši tad, kad rakstām vai runājam (Slobin, 1996, 75–76). Noteiktības kategorija latviešu valoda aktivizējas tad, kad tā ir vajadzīga runāšanai, bet valodas lietotājs nedomā tādās kategorijās gadījumos, kad dzimtā valoda to neprasa. Toties norvēģu valoda tādu domāšanu prasa vienmēr, kad tekstā parādās kāds lietvārds, piemēram:

Høflighet. Er det noen som får fra begynnelse (jābūt: noe som man får fra begynnelsen av)? (ST LV10)

Pieklājība. Vai tas ir kaut kas tāds, ko iegūst no paša sākuma?

Šeit vārdam sākums norvēģu valodā jābūt noteiktajā formā, jo tas ir identificējams lasītajam kā ‘cilvēka dzīves sākums’. (Te vēl arī ir trūkst teikuma priekšmeta, ko norvēģu valodā nedrīkst izlaist, bet ko bieži dara latviešu valodā.) Cits piemērs:

Hun hadde mange katter og to hunder, mange kaniner og høner, kuer og en stor hest. Vi kunne leke med dyrer (nenoteiktajā formā, jābūt noteiktajā dyrene). (ST LV13)

Viņai bija daudz kaķu un divi suņi, daudz trušu un vistu, govju un liels zirgs. Varējām ar dzīvniekiem spēlēties.

No konteksta izriet, ka runa ir par minētajiem dzīvniekiem. Ja lietotu īpašības vārdu, arī latviski te būtu noteiktā formā: „Varējām ar šiem jaukajiem dzīvniekiem spēlēties.” Un, iespējams, autoram, „ieslēgtos” arī noteiktības kategorija. Ir interesanti salīdzināt dažādas valodas apguvēju grupas. Tekstos, ko uzrakstījuši dzimtās vācu valodas runātāji, ir maz noteiktības kategorijas kļūdu, taču tie, kam krievu valoda ir dzimtā, pieļauj vairāk kļūdu nekā latvieši. Pat C1 līmeņa tekstos^[8], ko dzimtās krievu valodas runātāji uzrakstījuši norvēģu valodā, parādās šķietami elementāras noteiktības kategorijas kļūdas (Nordanger 2014).

↑ Uz sākumu

4.4. Objektu kategorizēšana

Zinām, ka dažādās valodās vārdu nozīmes savstarpēji neatbilst viens pret vienu, izņemot nozaru terminus. Vienam vārdam kādā valodā var būt plašāka vai šaurāka nozīmē nekā citas valodas ekvivalentam, var atšķirties lietojuma konteksti un iespējamās konstrukcijas, stilistiskā ekspresija, atšķirības var būt asociācijās, kādas vārds rada (piemēram, cik atšķirīga pēc formas, garšas un smaržas ir maize latvietim, francūzim un turkam!). Reizēm jēdzieni var būt visai atšķirīgi un, lai arī to, iespējams, var viegli apgūt teorētiski, praksē dzimtās valodas jēdzieni tomēr bieži vien dominē citā valodā arī tiem, kas ļoti labi to apguvuši.

Ir tādi objekti, kuri latviešiem diezgan bieži sagādā sarežģījumus, tos kategorizējot norvēģu valodā. Piemēram, runājot par jēdzienu roka, norvēģu valodā izšķir plaukstu kā rokas daļu (hånd) un pārējo roku (arm). Latviešu valodā ar vārdu roka var apzīmēt arī rokas apakšējo daļu, plaukstu, piemēram, izteikumos vilkt cimdus rokā, sasveicinoties dot roku. Norvēģiski šādos kontekstos var izmantot tikai vārdu hånd ‘plauksta’.

Latviešu valodā ir virsjēdziens cimdi, ar kuru apzīmē gan pirkstaiņus, gan dūraiņus, taču norvēģu valodā vienmēr jāizvēlas viens vai otrs – vanter vai votter, vai arī trešais – hansker ‘pirkstaiņi no smalka auduma vai ādas’. Pasakot norvēģiski uzvelc cimdus, runātājam jāzina, par kāda veida cimdiem ir runa. Un, par roku un cimdiem runājot, – ja vārdu pirksti latviešu valodā runātājs attiecina gan uz kājas, gan rokas pirkstiem, norvēģu valodā brutāli tiek atņemta puse pirkstu, jo kājas un rokas pirksti norvēģiski ir divi dažādi jēdzieni, proti, rokas pirksti ir fingre un kājas pirksti ir tær.

↑ Uz sākumu

4.5. Telpas kategorija

Telpas kategorija ir viena no vissvarīgākajām valodā, jo par telpu runājam ne tikai tīri konkrētā nozīmē, bet telpas jēdzienu izmantojam arī plaši pārnestā nozīmē jeb metaforiski, runājot par abstrakto.

Lai norādītu atrašanās vietu, norvēģu valodā biežāk izmanto prievārdu på ‘uz’, kur latviešu valodā lieto lokatīvu, kas norvēģu valodā prototipiski atbilst prievārdam i. Līdz ar to, burtiski tulkojot, norvēģi ne tikai sēž uz krēsla vai uz grīdas, bet arī studē uz universitātes vai gatavo ēdienu uz virtuves. Piemērs, ko uzrakstījis cilvēks, kam latviešu valoda ir dzimtā:

Jeg har jobbet i et barnehus (jābūt: på et barnehjem burtiski ‘uz bērnunama’) her i Latvia. (ELV 088)

Latvijā esmu strādājusi bērnunamā.

Arī runājot par vārdu vieta, norvēģu valodā lieto på – ekvivalentu prievārdam uz. Latviešiem jēdziens vieta tiek konceptualizēta kā telpa, kuru apzīmē ar lokatīvu, bet norvēģiski tā ir plakne, piemēram:

.. at det mangler vann allerede nå i (jābūt: på ‘uz’) noen steder på jorda. (NO2LV15)

.. ka jau tagad dažās vietās pasaulē trūkst ūdens.

Vi skulle sitte på benken, men jeg kunne ikke sitte så lang tid i (jābūt: på ‘uz’) en sted. (ST LV13)

Mums bija jāsēž uz sola, bet es nevarēju tik ilgi nosēdēt vienā vietā.

Latviski prievārdisko savienojumu uz vietas lieto krietni šaurākā nozīmē, bet norvēģu valodā šajos gadījumos lieto citu prievārdu.

Norvēģu valodā telpas uztvere ir vairāk fokusēta uz vertikālo. Varbūt tas saistīts ar Norvēģijas topogrāfiju, kur gandrīz visur cilvēks ir vai nu augstāk vai zemāk par jebkuru atskaites punktu. Lai arī nav nepareizi teikt tāpat kā latviešu valodā: „Braukšu uz centru.” vai jautāt: „Kā tev iet Latvijā?”, norvēģis drīzāk teiktu: „Braukšu lejup uz centru.” un „Kā tev tur iet tur lejā, Latvijā?”. Interesanti, ka lietotie apzīmējumi bieži vien nemaz neatbild reālajam augstuma atšķirībām vai debespusēm. Tāpat Norvēģijas krasta līniju uztver ziemeļu-dienvidu virzienā – braucot uz Tronheimu, cilvēks no Kristiansunnas teiks, ka viņš brauks uz ziemeļiem, lai arī Tronheima īstenībā atrodas pārsimt kilometrus uz austrumiem, un nedaudz uz ziemeļiem. Katrai valodai sava loģika.

Iemācīties kādā valodā telpiskus apzīmējumus nenozīmē apgūt tikai prievārdus un vietas apstākļa vārdus, bet arī jaunus veidus, kā kategorizēt telpiskas attiecības. Padomāsim, cik atšķirīgi izteiksmes līdzekļi ir angļu, latviešu, norvēģu un krievu valodā attiecībā uz objektu atrašanas veidu telpā, lai norādītu, ka tas, piemēram, stāv, guļ, sēž, karājas. Vai krogs, piemēram, stāv, sēž, guļ, ir vai atrodas pie ceļa? Te valodas atšķiras savā starpā. Latviešiem ir grūti pierast pie tā, ka norvēģu valodā krūzi uzsēdina (setter) uz galda. Ja krūzīti noliek (legger), tā nemaz nestāv, bet atrodas horizontāli, tā ka visa karstā kafija ar pienu iztek.

Kā jau minēts, telpas kategorijas jēdzienu izmantojam arī, lai runātu par abstrakto. Tas ir saistīts ar konceptuālo domāšanu, un tādēļ to varbūt krietni grūtāk apgūt nekā jaunus vārdus. Viena šāda abstraktā joma ir laiks, kas nav ar rokām taustāms, tam nav smaržas vai garšas, to nedzirdam. Lai varētu parocīgi par laiku runāt, mēs tomēr izmantojam jēdzienus no fiziskās, taustāmās pasaules – plakni, telpu, virzienu. Tas pieaugušajiem valodas lietotājiem ir tik pierasts, ka nepadomājam, ka par to runājam pārnestā nozīmē. Var jautāt: „Ko darīt stacijā, kad ilgi jāgaida vilciens?” Šeit stacija ir konkrēta telpa, taču tāpat arī par laiku runā kā par telpu, jautājot: „Ko darīt ziemā, kad ārā gaisa temperatūra sasniegs -10 grādus?” Līdzīgi laiku arī var uztvert kā virzienu: „Es varu aizvest tevi līdz krustojumam.” Bet sakām arī: „Man projekts jāpabeidz līdz pirmdienai”, it kā pirmdiena atrastos telpā kaut kur citur. Tas, kā šādā veidā pārnestā nozīmē runā par laiku, bieži atšķiras starp valodām. Pie valodas pierodam un to neanalizējam, bet tas neizslēdz to, ka mēs ietekmējamies. Valodās laiku konceptualizē dažādi, piemēram, latviešu vai norvēģu valodā nākotne mums ir priekšā (ar domu, mēs tur vēl nonāksim, ka mēs paši uz priekšu virzāmies). Citās valodās, piemēram, ķīniešu valodā tā atrodas mums aiz muguras (ar domu, tikai pagātni varam redzēt un tā mums ir priekšā, bet nezināmā, neredzamā nākotne nāk mums no aizmugures). Psiholingvistiskie eksperimenti rāda, piemēram, ka ķīnieši, palūgti pagriezt pulksteni vienu stundu uz priekšu, pagriež pulksteni uz to, kas latvietim būtu atpakaļ laikā. Šķiet, ka šādam konceptuālajam šķīrumam varētu būt nozīme, domājot par plāniem, mērķiem, stresu un labsajūtu, vai pamatā uztveram laiku, ka ko tādu, kas iet, vai par ko tādu, kas nāk.

Par pārnesi runājot, laika konceptualizēšana ir aktuāla, jo, lai arī norvēģu un latviešu valodā par laiku runā līdzīgi lielākoties, ir arī gadījumi, kur par to runā citādi.

Norvēģu valodā vairāk nekā latviešu valodā domā par laiku kā par virzienu, apzīmējot nākotni kā vietu, līdz kurienei jānonāk, nevis kā telpu gadījumos, kad ir runa par nākotnes laikposmu, kā autors latviešu valodas ietekmē domājis šeit:

Jeg håper at jeg vil forsatt å gå på norskkurs i høsten (jābūt: til høsten, burtiski uz rudeni). (ST LV36)

Ceru, ka es rudenī turpināšu apmeklēt norvēģu valodas kursus.

Tā kā abas valodas ir līdzīgas, var diskutēt, vai pārnese šādos gadījumos ir konceptuāla vai tikai valodiska.

↑ Uz sākumu

5. Aizverot ceļa somu

Tāpat kā ainavists smalkāk kā citi atšķir zaļo toņu nianses koku lapotnēs vasarā, tāpat kā kabatzaglis cilvēku pūlī labāk kā citi pamana neaizsargātas kabatas ar kārdinoši izvirzītām maka kontūrām, arī noteiktas dzimtās valodas pārstāvji mēdz pievērst vairāk uzmanības ar savu dzimto valodu saistītām parādībām un kategorijām – gan fiziskām, gan abstraktām – nekā citas valodas pārstāvji. Šo atšķirīgo uzmanību ņemam līdzi, runājot citā valodā, un dzimtās valodas kategorijas ne vien ļauj rasties kļūdām, bet arī veicina to, ka izvēlamies citas konstrukcijas un pat aktualizējam atšķirīgu informāciju, ko tie, kam mērķvaloda ir dzimtā, parasti izlaiž, vai otrādi, valodas apguvējs izlaiž informāciju, ko mērķvalodā parasti piemin. To rāda daudzi valodas apguves pētījumi dažādās valodās. Šajā laukā daudz kas vēl ir pētāms, un te ienāk jaunas metodes. Izmantojot ne vien psiholoģiskos eksperimentus, bet arī acu kustību mērījumus un smadzeņu skenēšanu, var atklāt, kā dzimtā valoda un citas valodas, kuras protam, ietekmē mūsu domāšanu, atmiņu, vizuālo un audiālo uzmanību, kā arī palīdz saprast to, kuros gadījumos citām valodām nav nozīmes, apgūstot jaunu valodu. No tā izriet, ka nākotnē valodniekiem, antropologiem, smadzeņu pētniekiem, psihologiem un citu nozaru speciālistiem būtu jāsadarbojas. Domājams, ka nākotnē gaidāms daudz jauna un interesanta par valodas un domāšanas savstarpējām attiecībām.

Mācīties valodu ir kaut kas vairāk par vārdu un gramatikas likumu apgūšanu. Mācīties citu valodu nozīmē vingrināties domāt citās kategorijās un skatīties uz pasauli citām acīm. Pētījumi šajā jomā ne vien sniegs lielāku izpratni par valodu un domāšanu, bet arī palīdzēs izstrādāt materiālus, kas ļaus valodas apguvējam saprātīgāk sapakot savu ceļasomu, dodoties citā valodā. Tas būs tādā gadījumā, ja viņš vēlēsies nepamanīts saplūst ar vietējiem. Taču reizēm varbūt valodas ceļotājs tieši grib atšķirties no vietējiem. Bet tas ir cits stāsts.